Eiropas Latviešu apvienība

Atbildes vortālam www.saki.lv

Oktobra beigās Valsts prezidenta kanceleja saņēma V. Zatlera kungam adresētu Eiropas Latviešu Apvienības (ELA) vēstuli un virkni ieteikumu attiecību veidošanai un koordinācijai ar tautiešu diasporām ārvalstīs. ELA aicina uz aktīvu rīcību, lai nezaudētu talantīgu un aktīvu sabiedrības daļu. Plašāk par apvienības plāniem un nostāju www.saki.lv redakcijai stāsta ELA prezidija priekšsēdētāja Dace L. Lutere-Timmele. 

Esat vērsusies pie prezidenta V. Zatlera kunga, nosūtot ELA ieteikumus attiecību veidošanai un koordinācijai ar tautiešu diasporām ārvalstīs. Pēc kā iniciatīvas tapuši prezidentam nosūtītie ieteikumi?

ELA ieteikumi attiecību veidošanai un koordinācijai ar tautiešiem ārvalstīs ir veidojušies ELA organizāciju ilgstošu iekšējo diskusiju rezultātā. Jāatzīmē, ka ELA rezolūciju formā ir regulāri informējusi Latvijas amatpersonas par savu pozīciju latviešu diasporām aktuālos jautājumos, kā arī piedalījusies Īpašo uzdevumi ministrijas sabiedrības integrācijas lietās vadītajā darba grupā par emigrācijas cēloņiem. Domājam, ka šobrīd ir labākais laiks, kad aktīvi uzrunāt Latvijas politiķus un amatpersonas par mums aktuāliem jautājumiem. Jaunā valdība ir tikko uzsākusi darbu, tāpēc, cerams, ieinteresēta domāt stratēģiski. Vēlāk šis moments būs zaudēts.

Nesen LTV demonstrēja filmu par ārzemēs (Austrālijā un ASV) dzīvojošiem latviešiem, kas turp devušies pirms vairākiem gadu desmitiem. Latviešu apvienības tur pastāv aizvien, svešumā dzimuši bērni tomēr runā latviski, lai gan nekad nav bijuši Latvijā, tradīcijas tiek koptas, neraugoties uz to, ka ilgstoši Latvijas valsts ar tiem neuzturēja nekādas attiecības (Padomju režīma laikā tas vispār nebūtu bijis iespējams). Latvieši kopiena ASV esot 2. vislabāk organizētā imigrantu kopiena ASV. Vai, Jūsuprāt, tagad aizbraukušie latvieši tāpat saglabās savu kultūru, valodu, tradīcijas?

Tiesa, līdz šim latvieši svešumā ir spējuši ārkārtīgi sīksti turēties pie savas valodas un kultūras tradīcijām. To redzam gan pie latviešiem Sibīrijā, Austrālijā, Amerikā un arī dažādās valstīs Eiropā. Vecās trimdas gadījumā spēcīgs motivējošs faktors bija izmisums par netaisnīgi zaudēto dzimteni, tuvinieku ciešanām Padomju represiju iespaidā un sapnis par atjaunotu Latviju. Jauno emigrantu vidū šīs motivācijas vairs nav - cilvēki aizbrauc pārsvarā tamdēļ, ka neredz Latvijā sev iespējas, tātad ar lielāku vai mazāku neapmierinātību bagāžā. Taču domāju, ka no svara ir arī mūsu mentalitātes īpatnības, no kurām nav nemaz tik viegli atbrīvoties, pat ja kādam to gribētos. Lūkojoties vēsturē, redzams, ka latvieši nekad nav bijuši veikli politiskie manipulatori, un ka mūsu etniskā apziņa ir balstīta tieši kultūras identitātē, kura ir ļoti spēcīga. Tas labi manāms arī jaunajās emigrācijas kopienās - tautieši ne īpaši vēlas iesaistīties biedrībās, taču labprāt dzied koros, dejo, kopā sporto.

Vēstulē, kā vienu no grūtībām, lai latvieši atgrieztos Latvijā, minat izglītības sistēmas robustumu. Patlaban saki.lv risinās diskusija par izglītības jautājumiem un nepieciešamajām reformām. Ko tieši Jūs domājat ar „robustumu”?

ELA ieteikumu kontekstā, attiecībā uz izglītības sistēmu Latvijā, vārds „robustums” ir domāts vairāk negatīvā nozīmē, proti, ka izglītības sistēma nav pietiekami pretīmnākoša, lai risinātu repatriantu specifiskās vajadzības. Lai labāk izprastu repatriantu situāciju, aicinu iedomāties sekojošo: kā Latvijas izglītības sistēmā varētu iekļauties pusaudzis ar vājām latviešu valodas zināšanām, kura vecāki nolēmuši atgriezties, piemēram, Saldū vai Alūksnē? Bērniem, kuri atgriežas, ir nepieciešams adaptācijas periods ne tikai valodas zināšanu pilnveidošanai, bet arī lai pierastu pie skolu sistēmas. Nav pieņemami, ja valodas problēmu dēļ audzēkņi ir spiesti uzsākt mācības jaunāka vecuma grupās. Tā vietā būtu jānodrošina valodas papildus apmācības, kā arī jārada iespēja pārbaudījumus kārtot svešvalodā, ja latviešu valodas zināšanas nav pietiekamas. Svarīgi, lai Izglītības ministrijas mājas lapā būtu pieejama adekvāta informācija, piemēram, par atgriešanās procedūru, mācību programmām, kā arī metodiskajiem materiāliem zināšanu pilnveidošanai dažādās vecuma grupās.

Ne mazāk nozīmīgs ir jautājums par latviskās izglītības iespējām ārpus Latvijas. Latvijas valdība savas darbības deklarācijā ir ierakstījusi, ka nodrošinās latviešu valodas bezmaksas tālmācības iespējas. Šāds piedāvājums mums liek pasmaidīt, jo demonstrē izpratnes trūkumu gan par to, ko nozīmē saglabāt etnisko identitāti svešumā, gan latviskās izglītības nozīmi. Mums ir grūti iedomāties, kā jaunieši varētu sekmīgi apgūt latviešu valodu tālmācības ceļā. Lai apgūtu valodu, ir jābūt motivācijai un kontaktam ar citiem latviešiem. Motivāciju, protams, var dot vecāki, bet svarīga arī pašu audzēkņu ieinteresētība. Trimdas gados bērnus sūtīja uz Eiropā darbojošos Minsteres latviešu ģimnāziju - mācību iestādi ar valsts akreditētu programmu. No šīs ģimnāzijas audzēkņiem izveidojušās daudzas latviešu ģimenes. Tagad ārpus Latvijas akreditēta latviešu valodas apmācība ir pieejama tikai tā dēvētajās Eiropas skolās Briselē un Luksemburgā. Domājam, ka Eiropā būtu nepieciešams izvērstāks skolu tīkls, kurās pieejama latviešu valodas un literatūras apguve. Svarīgi atzīmēt, ka šādas skolas ne tikai sekmētu latviešu valodas sistemātisku apguvi, bet ari veicinātu latviešu koncentrāciju un savstarpējus kontaktus. Šādas skolas var kļūt par nozīmīgu atbalsta punktu arī dažādām latviešu kultūras aktivitātēm.

Vēstulē uzsverat arī nepieciešamību Latvijā aizliegt izvirzīt prasības par obligātām krievu valodas zināšanām, strādājot valsts pārvaldes iestādēs un kapitālsabiedrībās. Kā jūs no sava skatu punkta komentētu Latvijā tik aktuālo krievu/latviešu valodas zināšanas/nezināšanas jautājumu? Vai būtu vajadzīgi kādi īpaši latviešu valodas saudzēšanas/saglabāšanas pasākumi?

Latviešu valodas attīstības perspektīvas, protams, ir jautājums, kurš satrauc ikvienu latvieti. Tajā pašā laikā jāatzīst, ka pastāv atšķirības starp vecās trimdas un jaunās emigrācijas latviešu skatījumu uz to, kas būtu darāms, lai veicinātu valodas lietojumu, piemēram, pašā Latvijā. Vecās trimdas nostāja ir kareivīga - tā vēlas, lai latviešu valoda tiktu aizsargāta ar likumdošanas palīdzību, izskaužot krievu valodu no publiskās un izglītības sfēras. Te gan jānorāda, ka mēs priecājamies par to, ka latvieši pasaulē paaudžu paaudzēs ir spējuši saglabāt savu nacionālo identitāti, bet te, pie Latvijas nelatviešiem, vēlamies, lai tie integrējas dažu gadu laikā! Tas, protams, tā nenotiks un nekādi likumi nespēs ierobežot krievu valodas lietojumu, ja vien paši latvieši apzinīgāk neapiesies ar savu valodu. Lūk, tā ir sfēra, pie kuras, mūsuprāt, būtu aktīvāk jāstrādā. Tajā pašā laikā, domājot par latviešu emigrantu repatriāciju, ir muļķīgi, ja rietumos skolojies latvietis nevar atrast darbu Latvijā tāpēc, ka viņam nav pietiekamas krievu valodas zināšanas. Tāpēc mēs uzskatām, ka vismaz valsts iestādēs un, ja iespējams, arī valsts kapitāla sabiedrībās, šādas prasības pēc krievu valodas zināšanām nedrīkst izvirzīt. Ja valoda ir nepieciešama darba uzdevumu veikšanai, valsts šim mērķim var organizēt speciālas apmācības.

Kā iztēlojaties vēstulē minēto emigrācijas tautiešu potenciāla izmantošanu Latvijas labā?

Emigrācijas lielākais potenciāls ir tieši zināšanu jomā - svešvalodas, tehnoloģiju know-how, biznesa kontakti un iemaņas. Strādājot, mācoties vai vienkārši dzīvojot ārvalstīs, cilvēki iegūst savādāku pieredzi, citu atskaites punktu, pret kuru salīdzināt Latvijā notiekošo. No šī viedokļa skatoties ,ir pat ļoti vēlams, lai cilvēki kādu laiku pavadītu ārpus valsts. Pastāv vairāki veidi, kā panākt to, lai šīs zināšanās strādātu Latvijas labā. Pirmkārt, būtu veidojams globāls latviešu tīkls. Latviešu organizācijām un diplomātiskajām pārstāvniecībām būtu jārūpējas, lai tas veidotos un tiktu uzturēts pastāvīgs kontakts ar šī tīkla tautiešiem. Otrkārt, Latvijas valdībai būtu jāveic pasākumi repatriācijas stimulēšanai, piemēram, ne tikai uzlabojot nodarbinātības vidi dzimtenē, bet piedāvājot arī tiešus stimulus nodokļu atlaižu, stipendiju vai subsīdiju veidā.

Kāda patlaban veidojas emigrējušo latviešu sadarbība ar Latvijas diplomātiskajām pārstāvniecībām?

Kopumā pretīmnākšana no Latvijas diplomātisko pārstāvniecību puses ir ievērojama, lai gan šī sadarbības pieredze dažādās valstīs atšķiras. Līdz šim, ārpus konsulāro pakalpojumu loka, sadarbībai ar diasporām ir bijusi fakultatīva nozīme un tāpēc lielā mērā atkarīga no pārstāvniecības darbinieku personīgās attieksmes. No Beļģijas pieredzes redzams, kādā mērā diplomātisko pārstāvniecību atbalsts var stimulēt diasporas aktivitāti - Latvijas pārstāvniecības Eiropas Savienībā telpās praktiski katru dienu notiek kādas latviešu kultūras aktivitātes. Tas, kas būtu nepieciešams, ir sistemātiskāka pieeja šai sadarbībai, un tajās vēstniecībās, kur kontakts ar diasporām neveidojas dabiski, to jāstimulē ar direktīvu palīdzību. Šķiet, ka Latvijas pārstāvniecībām būtu vairāk jādomā par ar diasporas organizācijām kopīgiem izglītības un kultūras projektiem - gan vieniem, gan otriem resursi ir ierobežoti, bet kopā var īstenot daudz vērienīgākas iniciatīvas. Un, visbeidzot, būtu aktuāli, lai pārstāvniecību darbinieki ne tikai organizētu atbalstu latviešu aktivitātēm, bet arī paši personīgi tajās aktīvi iesaistītos.

No cilvēkiem, kas patlaban pamet Latviju, bieži jūtams rūgtums. Viņi ieņem pozīciju – mēs pret slikto valsti, kas mums neko nav devusi. Paši nejūtas kā valsts sastāvdaļa. Iedzīvojoties citā valstī, atgriešanās Latvijā ar katru brīdi kļūst mazāk iespējama. Varbūt latviešiem Latvija kā teritoriāls veidojums vairs nav nepieciešama?

Dažiem emocionāli noskaņotākiem tautiešiem tā arī varētu šķist, ka Latvijas pastāvēšanai viņu dzīvē nav jēgas. Taču, ielūkojoties trimdas latviešu pieredzē, redzam, ka tie ir tikai emocionāli lozungi, kurus, visticamāk, nāksies pārdomāt. Kāpēc? Daži iemesli. Pirmkārt, savai etniskajai identitātei neviens tā vienkārši nevar pārlēkt pāri - vienmēr būs vajadzīgs kāds tautietis, kaut vai lai apmainītos ar domām. Neviens ārzemnieks, pat ar Latvijas pieredzi, šādu komfortu nekad nevarēs sniegt. Otrkārt, vecā trimdas pieredze liecina, ka ārvalstīs emigrantus uzņem ne jau tamdēļ, lai ļautu nodarboties ar politiku vai piešķirtu labāk apmaksātos amatus. Pirmās paaudzes emigrantiem nācās ieguldīt daudz vairāk darba un enerģijas, nekā vietējiem iedzīvotājiem, lai sasniegtu tiem līdzvērtīgu sociālo statusu un labklājību. Izņemot L. Freivaldi Zviedrijā, starp latviešu trimdiniekiem praktiski nav augsta līmeņa politiķu. Un tieši Latvijas valsts ir tā, kura var visefektīvāk aizstāvēt savu pilsoņu un tautiešu tiesības ārvalstīs, it īpaši Eiropā. Treškārt, nacionālajai izcelsmei vienmēr ir bijusi liela nozīme, vērtējot to, kāds ir viens vai otrs cilvēks. Tā ir pirmā lieta, par ko interesējas darba vai mācību intervijās un, jo sekmīgāka ir izcelsmes valsts, jo lielāks uzticības kredīts. Tāpēc latviešiem ārpus Latvijas ir jārūpējas par to, lai Latvija attīstītos, lai par latviešiem domātu kā skandināvu tipa cilvēkiem un nevis kā personāžiem no kādas korumpētas trešās klases attīstības valsts.

Eiropas Latviešu apvienība. Reģ. nr. 40008157244. Adrese: Lāčplēša iela 29-5, LV 1011, Rīga. e-pasts: prezidijs@ela.lv.
Bankas rekvizīti: Swedbank Latvija, BIC kods HABALV22, IBAN numurs LV28HABA0551029318248.

© 2011 squa-D