Tu ELA neesi jaunpienācējs, tāpēc jautāšu tā – kāds ir tavs pirmais darbs, kam veltīsi savu lielāko uzmanību jaunajā amatā?
Redzi, mana „izcelsme” ir atšķirīga – tajā ziņā, ka esmu uzaudzis tā sauktajā „vecā trimdā”, bet tagad dzīvojam „diasporā”. Šī vecā trimda Eiropā ir pārstājusi eksistēt... kopš Latvija atguva neatkarību un tautieši sāka izceļot – dažādu iemeslu pēc. Ir noticis sajaukums, pozitīvs sajaukums, vecajai trimdai papildinoties ar jaunpienācējiem, kuŗiem ir tādas pašas rūpes un vajadzības, kas bija „vecajiem”. Un tas nav nekas sentimentāls – tā ir likumsakarīga attīstība. Eiropā nav svarīgi, kuŗš no kurienes nācis, sajaukums vienkārši ir noticis. Mans skats uz latvietību ārpus Latvijas, protams, ir atšķirīgs, un tam ir objektīvi iemesli: esmu audzis vairākās valstīs – Zviedrijā, Vācijā, Austrālijā, Francijā, un vienīgā vieta, kur nekad neesmu pastāvīgi dzīvojis, ir... Latvija. Neesmu ne gājis skolā, ne augstskolā Latvijā, un tā nav bijusi mana izvēle, izšķiršanās, bet tikai sagadīšanās. Vai tas tā paliks mūžīgi? Nezinu! Katrā ziņā, es zinu, ko nozīmē izaugt svešā vidē, un tas ir tas, ko šobrīd izjūt tie cilvēki, kuŗu bērni aug Francijā, Anglijā, Vācijā, Īrijā u. c. Tās galvenās rūpes jau neatšķiras. Man ir trīs dēli, un mēdzu teikt, ka man ir trīs iemesli darboties latviešu sabiedrībā. 

Man prātā, ka intervijā tavs tēvs Austris teica, ka apzināti neesot iegādājies īpašumu ne Vācijā, ne citur, kur dzīvojis, - lai neiesakņotos.
Acīmredzot šī domāšana mums ir „ieprogrammēta”... Vienmēr esmu spurojies pretī uzskatam, ka  „vecās trimdas” galvenais dzinulis ir bijis darboties, lai Latvija atgūtu neatkarību. Ideoloģiski neapšaubāmi tas tā bija, taču ikdienā tas svarīgākais bija – darboties pretim asimilācijai. Ja tagad sāktu pētīt, cik procentiem latviešu tas izdevās un cik tomēr asimilējās, rastos priekšstats, kas notiks ar „jauno trimdu”.

Tikai – „vecā trimda” noturēja latviskumu trīs paaudzēs, nu aug ceturtā, bet „ jaunajā” šie procesi norit daudz, daudz ātrāk. Jau vienas jaunākās paaudzes līmenī asimilācija ir ļoti augstā līmenī. Iemesli ir dažādi, bet problēma jau tā pati, kas tolaik, kad biju padsmitnieks. Esmu „trešās paaudzes” latvietis, un mums savulaik „bija skaidrs”, ka ceturtās paaudzes vairs nebūs. Bet vēsture pavērsās tā, kā pavērsās – tagad šī „ceturtā paaudze” dzīvo diasporā, un daudziem, ļoti daudziem latviešu valoda ir vāja. Un nu mana atbilde uz tavu jautājumu par pirmo darbu: sākšu ar diasporas izglītību, ar latviešu valodas un tradiciju mācīšanu latviešu bērnudārzos, skolās, ar padsmitnieku latvisko izglītošanu, jo tieši tā ir mūsu pati būtiskākā auditorija. 

Tie, kam tagad ir 12 – 14 – 16 gadu, šai laikā izšķirsies par savu identitāti, par to, vai viņi būs ar mums vai nebūs. Godīgi sakot, esmu diezgan pesimistisks, bet tas nebūt nenozīmē, ka mazāk darbošos. Gluži otrādi. 

Vai tavā cīņā pret asimilāciju ir daudz sabiedroto?
Redzi, Eiropas diasporā šai ziņā nav „dalītas istabas”, „vecā” un „jaunā” emigrācija ir saplūdusi. Līdz ar to visi arī darbojas kopā, un nav tādu „vecās trimdas” līdzaudžu, ar kuŗiem vien kopā es darbotos vairāk nekā ar diasporu. Nē! Es pats pilnībā dzīvoju diasporā. Bet pirms gadiem pieciem mana atbilde uz tavu jautājumu būtu citāda. Jo diaspora nemitīgi aug, tā ir jauna un ļoti strauja attīstība. Turklāt šai diasporā jau nav tikai „ekonomiskie” aizbraucēji, cilvēki dodas uz ārzemēm strādāt, papildināties, iegūt izglītību. Un tiem, kas aizbrauc no Latvijas uz pāris gadiem, nav to identitātes problēmu, kādas  rodas tiem, kas ārzemēs paliek 5 - 7- 12 gadus. Viņiem šis identitātes jautājums „uzpeld” – galvenokārt bērnu dēļ. 

Lai gan, kā varētu domāt, ik vasaru var pavadīt Latvijā, laukos, un „uzpildīt” savu latviskumu, ka pietiek visam nākamajam gadam! Bet nē! Man bieži jautā: „Kāpēc jūs, Graša kungs, tomēr esat latvietis, un kur jūs ņēmāt savu identitāti?” Un tas nu nav jautājums, uz kuŗu es varētu atbildēt vienas intervijas laikā. Esmu daudz to pētījis: sevī, savos dēlos. Kuŗš bija tas brīdis, kas lika pieņemt lēmumu, ka esmu latvietis un tāds palikšu? Skaidri zinu to, ka šo lēmumu esmu sev pieņēmis un ka tā ir mana loģiska pārliecība. Nekad neesmu gribējis būt, piemēram, vācietis. Ir jāsaprot, ka bērnu šai ziņā var piemeklēt šaubas, jo bērni negrib atšķirties. Skolā nav patīkams izaicinājums būt citādam. Vēlme identificēties kā latvietim ir ieaudzināma ģimenē. Tāpat kā pārliecinoša uzdrīkstēšanās pateikt ikvienam, ka esmu latvietis un mājās, savā ģimenē, runāju latviski.

Visu interviju lasiet: http://brivalatvija.lv/sakumlapa/mes-esam-tie-kas-bruge-celu-uz-latviju